Vēja čuksti stikla lauskās

Stiklu mēdz uzskatīt par trauslu materiālu, bet tikai retais aizdomājas, ka tas ir ņemts no zemes, rūdīts ugunī un bezgalīgi skalojies okeāna viļņos. Īdita Heivorde izgatavo vēja zvanu virtenes no stikliņiem, kurus izskalojusi jūra. Tas ir viņas sirdsdarbs un mierinājums. Krāsainos stikliņus viņa sauc par nāru asarām un stāsta kādu skumju pasaku… Arī pašas Īditas dzīves mozaīka veidota caur sāpju un zaudējumu asarām. Kāda cena ir jāmaksā par spēju radīt, mīlēt un pasargāt savus tuvos zina vien viņa pati un vējš, kas ikdienas rotaļājas zvanu skaņās. Kurš ir tiesīgs spriest par sievietes izvēlēm, kad jānosargā dārgākais… Uz kādu rīcību katrs ir spējīgs mīlestības vārdā?