6. nodaļa
Visi četri aizturētie tika ievietoti apcietinājumā – katrs atsevišķā kamerā, lai viņi nevarētu savā starpā sazināties un tādējādi izstrādātu kaut kādu vispārēju plānu, kas viņiem būtu jāsaka pratināšanas laikā.
– Un tagad – meklēšana! – teica Mašarins. «Es došos pie dāmas, Kirils dodas pie sava drauga.» Un tu, Semjon, Mirončaka kungam visu apgriez kājām gaisā. Gan viņa birojā, gan mājās. Tātad, ņemsim palīgā karavīrus un uz priekšu!
– Un viesmīlis? – jautāja Černihs.
– Jā, viesmīli, – Mazharins neapmierināti sacīja. – Labā nozīmē mums vajadzētu noorganizēt kratīšanu arī pie viņa. Bet mēs vienkārši nezinām, kur viņš dzīvo. Tāda katastrofa.
«Nu, pajautāsim,» sacīja Černihs. – Kas noticis?
«Bet fakts ir tāds, ka viņš, visticamāk, mums neko neteiks.» Vai arī viņš melos,» sacīja Mašarins. «Lai kaut ko iegūtu no šīs publikas, jums ir smagi jāstrādā.» Jūs zināt.
«Es zinu,» Černihs saviebās.
– Pajautāsim Mirončaka kungam! – Martynoks iesaucās. – Viņš tev kaut ko pateiks. Ja viņš, protams, zina…
– Ko, tā ir ideja! – Mašarins piekrita. – Pans Mirončaks ir nobijies cilvēks, un, ja tā, tad runīgs. Var arī mēģināt. Bet ja nu? Tātad tu jautā.
«Un es pajautāšu,» Martiņoks berzēja rokas. «Tagad es ielauzīšos viņa kamerā, uztaisīšu brutālu seju, un viņš man pateiks!» Gaidi mani šeit.
Mārtins atgriezās pēc pusstundas. Viņa sejā mirdzēja viltīgs un apmierināts smaids.
– Un es tev atnesu negaidītu pārsteigumu! – viņš teica. – Tu noelsies, ja uzzināsi!
«Nemokiet savu dvēseli,» sacīja Mašarins. – Mums tagad nav laika pārsteigumiem. Pastāstiet tā, kā tas ir.
– Iedomājieties, ka šis pats viesmīlis dzīvo pie paša Mirončaka kunga! – Semjons svinīgi pasludināja. – Jā! Un viņš nemaz nav viesmīlis, bet īsts vācu izlūkdienesta virsnieks! Ieradies svarīgā misijā no frontes līnijas aizmugures! Pans Mirončaks man to paskaidroja poļu un krievu valodā un gandrīz ķīniski, bet es beidzot viņu sapratu! Tieši tā.
Mazharins nomurmināja, Černihs pārsteigts nosvilpa.
– Un ar kādu uzdevumu? – jautāja Černihs.
«Nu, jūs pārāk daudz gribat no manis,» sacīja Martiņoks. – Kad man būtu laiks pajautāt viņam tik interesantas detaļas? Man nebija laika… Pans Mirončaks apsolīja, ka viņš man visu pastāstīs vēlāk. Katrā detaļā. Pēc kratīšanas.
«Šīs detaļas ir vēl svarīgākas par meklēšanu,» sacīja Maharins. «Jāskatās, vai meklēšanas laikā mēs kaut ko atradīsim.» Un šeit ir informācija. Un kāda informācija!
«Tas, protams, ir tā…» Martiņoks uzmanīgi sacīja.
«Ja tas tā ir, tad jums ir jauns uzdevums,» sacīja Mašarins. – Mēs ejam meklēt, un jūs – runājiet ar Mirončaka kungu. Un izvelciet no viņa visu, ko varat. Vismaz poļu valodā, vismaz krieviski, vismaz ķīniski.
«Labi,» Semjons piekrita. – Sazināšos ar brīnišķīgu cilvēku – restorāna īpašnieku Mirončaka kungu. Viņš man pateiks!
* * *
Gan čūskas sievietes, gan viņas pastāvīgā pavadoņa meklēšana deva rezultātus.
Sieviete dzīvoja viena plašā dzīvoklī, kas iekārtots ar izsmalcinātām pirmskara mēbelēm. Viņa gandrīz nesazinājās ar kaimiņiem; kaimiņi nezināja, uz kādiem līdzekļiem viņa dzīvo. Viņi pat nezināja, kāds ir viņu kaimiņa uzvārds. Visi viņu sauca par Gannas kundzi, bet neviens nezināja, kāds ir viņas īstais vārds. Viņa dzīvoja šajā dzīvoklī vēl pirms kara, un viņa dzīvoja arī vāciešu pakļautībā, un arī tagad, kad vācieši atstāja pilsētu. Viņa uzvedās klusi un ciemiņus neuzņēma. Tas ir viss, ko kaimiņi varētu pateikt.
Veicot kratīšanu pie Gannas kundzes vai kāda viņa patiesībā bija, viņi neatrada neko, kas varētu liecināt, ka viņa būtu fašistu izlūkdienesta darbiniece. Viņi atrada tikai dažus papīrus, kas daļēji bija rakstīti ar roku un daļēji ar rakstāmmašīnu. Papīra bija daudz – veselas astoņas biezas ķīpas. Visas ķīpas bija glīti sasietas ar auklu, katra iepakota atsevišķā ūdensnecaurlaidīgā maisiņā. Kas bija tajos papīros, Mazharins (proti, viņš un pieci karavīri veica kratīšanu) nevarēja saprast. Viņš izķidāja vienu no kaudzēm – uz papīriem visur bija rakstīti skaitļi, uzzīmētas dažas bultas, citas nesaprotamas ikonas un arī vārdi un teikumi, kas rakstīti Mazharinam nesaprotamā valodā. Un nekas vairāk.
Cita starpā Mašarinam meklēšanā palīdzēja tas pats vasaras raibumainais karavīrs, kurš pirms slazda uzdeva daudz jautājumu.
– Kā tevi sauc? – Mašarins jautāja karavīram.
– Ierindnieks Kaļiņins! – karavīrs ziņoja, apklusa un piebilda: – Ivans.
– Sakiet, ierindnieks Ivan Kaļiņin, ko jūs domājat par šiem papīriem? – jautāja Mašarins.
«Nopietni papīri,» karavīrs atbildēja svarīgi.
– Un no kurienes tu to ņēmi?
– Nu, protams… Tie ir glītā formā, visi saskaitīti un pārsieti, un pat iepakoti, lai nesamirkst. Ir skaidrs, ka viņi ir nopietni. Sīkumu papīri netiktu piesieti un iesaiņoti. Tie jau sen būtu sadeguši krāsnī.
«Un es tā domāju,» sacīja Mašarins. – Nopietni papīri…
– Citādi! – ierindnieks Kaļiņins piekrita. «Turklāt es domāju, ka viņi bija gatavi nosūtīšanai.» Kaut kur ļoti tālu. Pretējā gadījumā, kāpēc tie būtu sadalīti ķīpās un iepakoti?
– Vai jūs varētu saprast, kas ir tajos papīros? – jautāja Mašarins. – Es nevaru. Skaidrs, ka rakstīts svešvalodā, bet tas nav poļu vai vācu. Turklāt vēl visādas ikoniņas un ķeburi…
Ierindnieks Kaļiņins paņēma vienu no papīriem un ilgi skatījās uz to, kustinot lūpas un saburzīdams pieri. Tad viņš nolika papīru malā un teica:
– Nē, un es arī nevaru… Jā, man ir tikai septiņi gadi! Šeit, iespējams, mums vajag kādu pamācošāku par mani. Kāds profesors…
«Uh-hu…» Mazharins domīgi sacīja un paskatījās uz cīnītājiem. – Tā, tā, brāļi. Mēs visus šos papīrus ņemam līdzi. Izdomāsim, kas tajos rakstīts un uzzīmēts…
* * *
Kas attiecas uz kratīšanu mājā, kurā it kā dzīvoja tikpat noslēpumainas sievietes noslēpumainais pavadonis, tad šo kratīšanu veica Kirils Černihs kopā ar citiem pieciem karavīriem. Kratīšanas laikā nekas apsūdzošs netika atrasts, taču informācija, ko Černihs ieguva pa ceļam, izrādījās ļoti interesanta un nozīmīga.
Svešinieks patiesībā dzīvoja šajā mājā. Bet viņš nebija īpašnieks, viņš bija īrnieks. Tā Kirilam stāstīja mājas īpašnieks. Īpašnieks izrādījās ne parasts cilvēks, bet ne mazāk kā medicīnas profesors. Tāpēc jebkurā gadījumā viņš iepazīstināja sevi ar Kirilu. Saimnieks bez poļu valodas runāja arī krieviski, tāpēc saruna ar viņu Kirilam īpašas grūtības nesagādāja.
Grūtības bija citur. Viņi uztrauca īrnieku. Profesors (viņš dzīvoja viens pats mājā) gandrīz neko nezināja par savu īrnieku. To viņš tomēr teica Kirilam. Vienīgais, ko profesors teica, bija tas, ka viņa īrnieks, šķiet, bija kāds nozīmīgs ierēdnis, kurš ieradās Krakovā no Varšavas un uz laiku īrēja stūri profesora mājā. Tā ir visa informācija.
– Kā sauc profesoru? – jautāja Mašarins.
«Zigmunds Moraveckis,» atcerējās Černihs. – Un kas? Tu domā, ka neesi profesors, bet…
«Varbūt profesors, varbūt ne profesors,» Maharins paraustīja plecus. – Kopumā tas nav galvenais. Lieta ir cita. Izrādās dīvaini: kāpēc šis speciālists no Varšavas dzīvoja pie profesora? Kāpēc viņam, piemēram, netika piešķirts kāds cits mājoklis no valsts fonda, jo viņš ir svarīga amatpersona no pašas galvaspilsētas? Man vajadzētu pareizi pārbaudīt šo profesoru…
«Es saprotu,» sacīja Černihs. – Es pajautāšu. Domāju, ka Krakovā nav tik daudz profesoru. Profesori, viņiem jābūt redzamiem. Un, ja viņš patiešām ir profesors, tad viņiem par viņu būtu jāzina.
«Pārbaudiet to,» Maharins pavēlēja. «Un mēs ar Semjonu veiksim pratināšanas.» Tātad, jā. Tu, Semjon, izdarīji spiedienu uz restorāna īpašnieku. Pa to laiku es parunāšu ar kundzi. Es viņai uzdošu pāris jautājumu. Ieskaitot papīrus. Šie papīri mani vajā.
– Parādi man šos papīrus! – Martiņoks jautāja. – Es gribētu uz viņiem paskatīties ar vienu aci.
«Tur, skapī,» sacīja Mašarins. – Ņem un paskaties, ja vēlies.
Martiņoks pasmīnēja, piegāja pie skapja stūrī un pēc nejaušības principa paņēma vienu no ķīpām, uzmanīgi izņēma to no ūdensnecaurlaidīgā maisa, atraisīja auklas, pielika vienu palagu pie acīm, tad otro, trešo, ceturto…
«Es, protams, esmu ļoti izglītots cilvēks,» viņš ironiski sacīja, «bet nepietiek, lai kaut ko saprastu no šiem skricelējumiem.» Protams, viltīgi skricelējumi. Un kādā valodā tas rakstīts arī nav skaidrs. Ne vāciski, tas noteikti. Vismaz es varētu saprast vācu valodu. Man bija jāmācās visādi vācu papīri, kad es biju frontes izlūkošanas varonis. Tātad… Tātad… Bet šis jau ir interesants… Nē, tas tiešām ir interesanti! Viņš šeit ir iemesla dēļ! Man liekas, ka šajā ir kaut kas!
– Par ko tu runā? – Mašarins nesaprata.
«Par ziedu,» Semjons paskaidroja. – Viņš ir ļoti interesants, šis zieds!
– Kādu vēl ziedu? – Mazharins pārsteigts jautāja.
«Paskaties uz šo,» Martiņoks teica Mazharinam un Černikam vienlaikus. – Šeit tas ir, zieds. Uz katras papīra lapas. Un visur – augšējā kreisajā stūrī. Tiešām ļoti interesanti.
Un patiešām: uz visām lapām augšējā kreisajā stūrī bija mazs zieds, kas attēlots ar roku. Smerševieši ziņkārības dēļ izgāja cauri visai kaudzei, un tajā bija tieši simts loksnes, un uz katras lapas augšējā kreisajā stūrī varēja pamanīt vienu un to pašu zīmējumu – ziedu. Turklāt visur zieds bija absolūti vienāds – līdz pēdējam pieskārienam. Mārtins saskaitīja ziedlapiņas divdesmit ziediem pēc kārtas – visur bija sešpadsmit ziedlapiņas, un tās bija sakārtotas vienā secībā.
«Trafarets,» sacīja Mašarins. – Tas ir skaidrs. Vēl viena lieta ir neskaidra – kāpēc tas ir vajadzīgs uz katras papīra lapas? Tas nav skaistuma dēļ! Un ne jau lutināšanai.
Martiņoks, neko nesakot, atvēra vēl vienu kaudzi. Un tur uz katras lapas bija arī zieds ar sešpadsmit ziedlapiņām – tieši tāds pats kā uz pārējām lapām.
«Nosacīta zīme…» Mazharins nedroši teica. – Bet nekas cits man nenāk prātā…
– Uzgaidi minūti! – teica Martynoks. – Man šķiet, ka zem katra zieda ir cits un tas pats uzraksts. Jā, tas ir pareizi. Visur divi identiski vārdi… Bah! Jā, tie ir vācu vārdi! tieši tā! vācu! Bet tagad mēs tos iztulkosim. Ej, ej… Weise Camilla – tā te rakstīts. Visur, uz katra palaga – Weise Camilla. Nu, Veiss, tas ir saprotams. Tas nozīmē baltu. Bet kas ir Kamilla?
Černihs tikai paraustīja plecus. Bet Mašarins par to domāja. Viņam šķita, ka viņš reiz bija dzirdējis šo vārdu. Agrāk, pirms kara. Tieši tā, es to dzirdēju. Viņš pat atcerējās, kad un kur tieši. Pirms kara viņš dienēja robežpunktā uz Polijas robežas. Tur, Polijas pusē, tajā laikā bija vācieši. Un vāciešiem bija gramofons – liels, skaļš. Viņš kliedza gandrīz nepārtraukti, un tika atskaņotas arvien jaunas vācu dziesmas. Vai vācieši izklaidējās vai šādi mēģināja nomierināt padomju robežsargus – kas zina? Vāciešiem laikam bija neliela skaņuplašu izlase, jo katru dienu skanēja vienas un tās pašas dziesmas. Un starp tām ir dziesma ar vārdiem «Du Bist Meine Weise Camilla». Tieši tā, tajā bija tieši šie vārdi. Gribot negribot padomju robežsargiem nācās šo dziesmu noklausīties, vienlaikus iedziļinoties tās nozīmē. «Tu esi mana baltā margrietiņa» – lūk, ko šie vārdi nozīmēja. tieši tā! Mazharins to atcerējās tik skaidri, it kā viņš šo dziesmu būtu dzirdējis tikai vakar.
Tātad vācu vārds «camilla» nozīmē «margrietiņa». Nu kopā būs «baltā margrietiņa». Lūk, ko nozīmēja vārdi, kas bija rakstīti zem uzzīmētā zieda. Un pats zieds noteikti nozīmēja kumelīti.
«Baltā kumelīte,» Maharins skaļi sacīja. – Jā, baltā kumelīte…
– Kas? – Martiņoks un Černihs paskatījās uz viņu.
«Camilla vācu valodā nozīmē kumelīte,» paskaidroja Maharins. – Un kopā – baltā kumelīte. Atcerējos…
«Tā tas ir,» Černihs berzēja pieri. – Nu, kāpēc tas viss radošums ir uzzīmēts un uzrakstīts uz katras lapas?
«Es jums saku, tā ir nosacīta zīme,» Mazharins sacīja ne pārāk pārliecināti. – Es tā domāju… Bet es nezinu, ko tas varētu nozīmēt.
– Labi, mēs to izdomāsim! – Martinoks izlēmīgi noteica. «Nopratināsim savus spiegus, viņi mums to paskaidros.»
7. nodaļa
Restorāna Golden Dove īpašnieks Mirončaka kungs bija salauzts, nobijies un nomākts. Un tāds cilvēks, kā saka tautas gudrība, var izgatavot virvi. Un salauztu cilvēku pierunāt un izvilkt no viņa visa veida informāciju ir ļoti vienkārša lieta.
Un tieši tā. Mārtinkam pat īsti nebija jāuzdod jautājumi – Pans Mirončaks visus viņa jautājumus paredzēja un, jaucot poļu un krievu vārdus, un reizēm pat iebāžot savā runā veselas vācu frāzes, stāstīja, stāstīja, stāstīja… Tiesa, sākumā viņš Mārtinks izbiedētā balsī jautāja, vai viņa brīvprātīgā palīdzība varonīgajam padomju karaspēkam un jaunajām Polijas iestādēm ir tā vērta? Martiņoks viņam apliecināja, ka viņš noteikti tiks ieskaitīts, un šādi vārdi iedvesmoja Mirončaka kungu.
Tiesa, jāsaka, ka Mirončaka kungs neko daudz nezināja. Tomēr viņš joprojām teica kaut ko interesantu. Jā, viņš tiešām bija vācu izlūkdienesta aģents. Tas ir, nevis izlūkošana, bet gestapo. Un vēl precīzāk – drošas mājas īpašnieks. Viņa restorāns spēlēja šāda dzīvokļa lomu. Protams, ne visu restorānu kopumā, bet atsevišķu restorāna telpu. Jā, jā, tas pats, kurā satikās noslēpumainais vīrietis un sieviete. Bija ļoti ērti satikties un sarunāties, jo neviens pat nevarēja iedomāties, ka telpa restorānā ir slepena tikšanās vieta.
Viņš tika savervēts, kad nacisti kontrolēja Krakovu. Nu ko gan nabaga Mirončaka kungs varēja darīt? Vai viņam bija izvēle? Šeit ir viena no divām lietām: vai nu jūs piekrītat strādāt gestapo, vai arī rīt jūs vairs nebūsit restorāna īpašnieks, un patiešām, iespējams, jūs pat nebūsit dzīvs. Padomju virsniekam jāsaprot, ka viņam nebija izvēles.
Bet viņš nevienam neko ļaunu nenodarīja! Nē nē! Viņš tikai nodrošināja vietu, kur dažiem cilvēkiem satikties, bet kas tie bija, par ko viņi runāja aiz atsevišķas telpas slēgtajām durvīm, viņš nezināja. Ak jā, protams, viņš uzminēja, ka šie cilvēki ir īsti fašistu spiegi, bet ko gan viņš varēja darīt? Viņš ir mazs cilvēks, gribēja izdzīvot. Turklāt viņu savervēja pats Kaufmans, un tas ir briesmīgs cilvēks! Padomju virsniekam nav ne jausmas, kāds šausmīgs cilvēks ir tas Kaufmanis!
Kad nacisti pameta pilsētu un ieradās Sarkanā armija kopā ar jauno Polijas valdību, Pan Mirončaks domāja, ka visas viņa nepatikšanas un rūpes ir aiz muguras un viņš beidzot var viegli uzelpot. Bet tā tur nebija. Trešajā vai varbūt ceturtajā dienā pēc vāciešu aiziešanas kāda sieviete ieradās pie Mirončaka kunga – tās pašas kundzes, kura iepriekš atsevišķā istabā tikās ar Kaufmani. Un šī sieviete teica Mirončaka kungam, ka viņa dzīvē nekas nav mainījies, neskatoties uz to, ka vācieši pameta Krakovu. Tas ir, viņš joprojām ir drošās mājas īpašnieks, un cilvēki no Kaufmaņa joprojām nāks uz restorānu un sarunāsies aiz slēgtām durvīm. Protams, Pans Mirončaks mēģināja protestēt, taču sieviete viņam teica, ka viņam nav citas izvēles un situācija ir vienkārša un skaidra: ja Pans Mirončaks nevēlas turpināt sadarbību ar fašistiem, tad rīt jaunā valdība zinās, kas. Pan Mirončaks patiešām bija patiesībā. Un tad viņam neklājas labi. Sarkanajā armijā, viņi saka, ir īpaša vienība – Smersh, kas nozīmē «nāve spiegiem». Tas ir, nāve tādiem cilvēkiem kā Mirončaka kungs. Bez jebkādām iespējām. Un atkal lai padomā padomju virsnieka kungs – ko gan nabaga kungs Mirončaks varēja darīt?..
Un šī sieviete arī pavēlēja vienu cilvēku pieņemt darbā par viesmīli restorānā un nejautāt, kas viņš ir, un neapgrūtināt viņu ar papildu darbu. Vai Mirončaka kungs varēja nepaklausīt šai sievietei? Nevarētu.
Pan Mirončaks nezina, kas ir šī sieviete. Viņš zina tikai vienu: viņa kādreiz satikās ar pašu Kaufmanu viņa restorānā, un tagad viņa satiekas ar kādu citu vīrieti. Pans Mirončaks arī nezina, kas ir šis cilvēks. Bet viņš nojauš, ka nemaz nav polis, bet, visticamāk, vācietis. Pans Mirončaks reiz dzirdēja šo vīrieti un viesmīli runājam par kaut ko vācu valodā. Kāpēc polim jārunā vāciski? Tātad tas vīrietis ir vācietis. Un viesmīlis arī ir vācietis.
Bet Mirončaka kungs neko vairāk nevar pateikt, jo neko citu viņš nezina. Savu restorānu viņš nodrošināja tikai tikšanās reizēm ar dažādiem aizdomīgiem cilvēkiem. Un viņš to nodrošināja vāciešu vadībā un arī pēc viņu aiziešanas. Un nevis pēc paša vēlēšanās, bet tikai tāpēc, ka viņam nebija citas izvēles. Padomju virsniekam tas jāsaprot un jāizrāda žēlastība pret Mirončaka kungu.
Tas ir viss, ko Martynkam izdevās uzzināt no izbiedētā restorāna īpašnieka. Nav daudz, bet ne daudz. Atvilcis elpu, Semjons nolēma nopratināt vienu no arestētajiem vīriešiem. Padomājis, viņš apmetās pie viesmīļa.
Bet tad viņu gaidīja neveiksme. Viesmīlis kategoriski atteicās runāt ar Semjonu. Viņš tikai nicinoši pasmaidīja un savilka lūpas, izliekoties, ka nesaprot krievu valodu. Vai varbūt viņš īsti nesaprata – kas zina? Semjons tikai pamāja ar roku un atstāja viņu vienu. Bija skaidrs, ka jūs nevarat vienkārši uzņemt viesmīli. Kā arī otrais arestēts. Pat konfrontācija ar runīgo Mirončaka kungu droši vien nebūtu piespiedusi atzīties ne viesmīlim, ne otrajam arestētajam. Šeit bija vajadzīga cita, smalkāka pieeja.
* * *
Tajā pašā laikā Mašarins nopratināja arestēto sievieti. Tiesa, viņš rīkojās apdomīgāk nekā Martiņoks – viņš nekavējoties atveda uz pratināšanu tulku, kuru pieprasīja galvenajā mītnē. Tulkotājs, jauns virsleitnants, kā izrādījās, bez poļu valodas zināja arī vācu valodu.
«Tas ir labi,» sacīja Mašarins. «Tagad mūsu lēdija ar to netiks vaļā.» Viņai būs jāatbild uz jautājumiem – ja ne poļu, tad vācu valodā.
Taču sākumā arestētā sieviete nevēlējās atbildēt ne poļu, ne vācu valodā. Mašarins, paredzot šādu pavērsienu, tikai paraustīja plecus.
«Jūs nevēlaties, un jums tas nav jādara,» viņš teica. – Būs tādi, kas atbildēs bez tevis. Piemēram, restorāna īpašnieks. Viņš ir runīgs cilvēks. Un arī nobijies. Un tā kā viņš ir nobijies, viņš jums pateiks un darīs visu, ko vēlaties. Droši vien jūs pats to zināt. Nu, kad viņš mums visu izstāstīs, tad tavas atzīšanās mums nederēs. Tāpēc izdariet savus secinājumus.
– Kas tu esi? – sieviete jautāja poļu valodā.
«Es esmu no Smersh,» atbildēja Mašarins. – Vai esat dzirdējuši tik interesantu vārdu?
Sieviete neko neatbildēja, tikai vērīgi paskatījās uz Mašarinu.
«Es redzu, mēs dzirdējām,» Mašarins pasmīnēja. – Un tāpēc viņiem vajadzētu zināt, ko nozīmē šis vārds – nāve spiegiem. Un jūs, starp citu, tur aizdomās par spiegošanu. Tāpēc salīdziniet.
– Ko tu gribētu? – sieviete vēlreiz jautāja poļu valodā.
– Kāds ir tavs vārds?
«Ganna Rylska,» sieviete atbildēja.
– Kā ar īsto?
– Tas ir īsts. Es esmu polis.
– Teiksim, – Mašarins atkal pasmaidīja. – Cik ilgi jūs esat savervējuši vācieši? Kas tieši jūs savervēja? Abvērs? Gestapo? PVO?
Sieviete ilgu laiku klusēja, tad jautāja:
– Ja es atbildēšu uz jūsu jautājumiem, vai manas atbildes tiks uzskatītas par garantiju?
– Garantija par ko?
– Ka tu izglābsi manu dzīvību.
«Tātad tu gribi dzīvot…» Mašarins īgni pasmaidīja.
«Visi to vēlas,» sieviete atbildēja, apklusa un atkārtoja jautājumu par garantijām.
– Tikai tad, ja tu saki patiesību. Pirmkārt, tā ir taisnība, tad mēs runāsim par garantijām,» sacīja Mašarins.
«Jā, es teikšu patiesību,» sieviete pamāja. – Jautājiet.
«Es jau prasīju,» sacīja Mašarins. – Uzdevu piecus jautājumus…
«Jā,» Ganna Rylska pamāja. – Atceros… Kaufmanis mani personīgi savervēja – deviņpadsmit četrdesmit divos.
– Vai jūs tiešām esat polis?
– Jā.
– Kāpēc Kaufmanam tik ļoti iepaticies?
«Tu pajautā Kaufmanam,» sieviete vāji pasmaidīja.
– Kad tevi noķersim, noteikti pajautāsim! – Mašarins skarbi teica. – Tikmēr es tev jautāju.
«Es esmu ārsts,» sieviete atbildēja pēc brīža. – Studējis Vācijā. Es zinu vācu valodu. Kaufmanam vajadzēja tieši tādu aģentu – ar medicīnisko izglītību. Tā viņš man to paskaidroja.
– Kāpēc tieši ar medicīnisko izglītību? – jautāja Mašarins.
«Man bija jāpilda īpaši uzdevumi.» Ar medicīnisku aizspriedumu,» sieviete atkal skumji pasmaidīja.
– Proti?
«Krakova ir liela pilsēta,» sacīja sieviete. – Zinātne šeit vienmēr ir attīstīta. Visa zinātne, arī medicīna. Un kur ir zinātne, tur ir zinātnieki. Krakovā vienmēr ir bijuši daudzi slaveni medicīnas zinātnieki. Pārsvarā ebreji. Kad vācieši ienāca pilsētā, viņi visi paslēpās. Tu saproti?
«Es saprotu,» Maharins pamāja. – Tavs uzdevums bija meklēt šos slēptos ebreju ārstus un nodot tos gestapo…
«Ne gluži tā,» Ganna Rilska pakratīja galvu. – Jā, paskaties. Bet ne tāpēc, lai gestapo tiktu ar viņiem galā. Tie bija vajadzīgi citam mērķim – sadarbībai ar vāciešiem.
– Tiešām? – Mašarins tam neticēja.
«Tieši tā,» apstiprināja Ganna Rylska. – Par sadarbību. Mans uzdevums bija Krakovā meklēt šos slēptos cilvēkus un pierunāt viņus sadarboties ar vāciešiem. Drošības garantiju došana vāciešu vārdā – neskatoties uz to, ka lielākā daļa bija ebreji.
– Un kāda tā ir sadarbība? Kāda ir tā būtība?
«Es nezinu precīzi,» sacīja Ganna Rylska. «Es zinu tikai to, ka tas bija par kaut kādiem medicīniskiem eksperimentiem.» Viņus personīgi uzraudzīja Kaufmans. Viņš šos eksperimentus nosauca par ļoti daudzsološiem. Viņš teica, ka tie ir jauns vārds medicīnā un zinātnē vispār.
– Un tas nozīmē, ka šajos eksperimentos piedalījās tie ārsti, kurus jūs atradāt un pierunājāt sadarboties?
«Jā,» sieviete atbildēja, apklusa un piebilda: «Acīmredzot, tie patiešām bija svarīgi eksperimenti.»
– Kāpēc tu tā domā? – jautāja Mašarins.
– Tiem ārstiem, kuri piekrita tajās piedalīties, Kaufmanis solīja vienkārši fantastiskus apstākļus. Nauda, pat rotaslietas. Un pilnīga imunitāte, neskatoties uz to, ka lielākā daļa ārstu bija ebreji. Kaufmans tā vien nesolītu…
– Tātad, vai ārsti piekrita?
«Būtībā jā,» sacīja Ganna Rylska. – Jā, viņiem nebija izvēles. Jautājums bija šāds: vai nu jūs piekrītat sadarboties ar Vācijas iestādēm un kā samaksu saņemt visādus pabalstus, vai arī koncentrācijas nometni un nāvi. Protams, vairākums piekrita sadarboties.
– Un kas notika ar tiem, kuri nepiekrita?
– Pajautājiet par to Kaufmanam…
Mazharins kādu laiku klusēja – viņš domāja par to, ko viņam teica arestētā vācu spiegs Hanna Rylska, un tad jautāja:
– Jūs teicāt par medicīniskiem eksperimentiem. Kam tie tika veikti?
«Kaufmans par šo tēmu neko neteica,» atbildēja sieviete. – Lai gan… Reiz restorānā tikšanās reizē viņš pārāk daudz dzēra un mēle palika vaļīga. Un viņš man teica, ka it kā tiek veikti eksperimenti ar bērniem.
– Pār kādiem bērniem? – Mazharins pārsteigts jautāja.
«Šķiet, ka netālu no Polijas rietumu robežas ir koncentrācijas nometne,» atbildēja sieviete. – To sauc par «Weisse Camille». «Baltā margrietiņa»
– Kā? «Mažarinam šķita, ka viņš ir nepareizi dzirdējis.
«Baltā margrietiņa,» sieviete atkārtoja. – Šī ir bērnu koncentrācijas nometne. Ar tiem tiek veikti eksperimenti. Tā Kaufmanis teica, kad bija piedzēries.
Mazharins atkal apklusa – šoreiz cita iemesla dēļ. Iemesls bija skaidrs – Mazharinam vajadzēja pilnībā apzināties tikko dzirdēto un apspiest visas savas jūtas. Tagad viņam jābūt objektīvam, nosvērtam un aukstam. Viņam jāsaņem visa iespējamā informācija no arestētā fašistu spiega un tā pareizi jāsakārto. Un emocijas viņš izrādīs vēlāk.
– Un kas tie par eksperimentiem? – viņš jautāja.
«Es nezinu,» atbildēja Ganna Rylska. – Cik saprotu, kaut kas saistīts ar jaunas zāles izstrādi. Es neko citu nezinu. Kaufmanis man neko neteica, un es arī nejautāju. Tur, ziniet, nav pieņemts uzdot liekus jautājumus…
– Kāpēc piekritāt sadarboties ar gestapo? – jautāja Mašarins.
– Vai tas tev tiešām ir interesanti? – sieviete atkal skumji pasmaidīja.
– Nē, tas nav interesanti! – Mašarins atbildēja ar negaidītu asumu pat sev.
Viņš pēkšņi saprata, ka viņu tiešām neinteresē. Pirmkārt, viņš zināja paredzamo atbildi uz šo jautājumu: viņam kaut kā bija jāizdzīvo, tāpēc viņš piekrita. Un, otrkārt, viņu tagad nodarbināja pavisam kas cits. Bērnu koncentrācijas nometne «Baltā margrietiņa»! Medicīniskie eksperimenti ar bērniem! Un arī…
Mašarins izvilka no rakstāmgalda atvilktnes ar auklu sasietu papīru kaudzi. Tie bija tie paši papīri, kurus viņš atrada, pārmeklējot pretī sēdošo sievieti spiegu.
– Kādi papīri tie ir? – viņš jautāja. – Nesaki, ka tev par viņiem nav ne jausmas! Tie tika atrasti jūsu dzīvoklī kratīšanas laikā. Tabulā vēl vesels rats ar tādiem pašiem papīriem.
Sieviete klusēja, viņa acīmredzami neuzdrošinājās sniegt patiesu atbildi uz viņai uzdotajiem jautājumiem.
«Uz katras lapas, un šādu lapu ir neskaitāmas, augšējā kreisajā stūrī ir uzzīmēts zieds, un zem tā ir uzraksts vācu valodā. Tulkojumā tas nozīmē «Baltā kumelīte». Un to bērnu koncentrācijas nometni, par kuru jūs runājāt, sauc arī par «Balto margrietiņu». Vai ne?
«Jā,» sieviete strupi atbildēja.
– Kas vienkārši liek secināt, ka šiem dokumentiem ir kāds sakars ar koncentrācijas nometni. Un, tā kā rakstos ir visādi zinātniski skribējumi, no tā dabiski izriet cits secinājums. Proti, šie papīri kaut kādā veidā ir saistīti ar jūsu pieminētajiem medicīniskajiem eksperimentiem. Ar eksperimentiem ar bērniem,» viņš precizēja. – Man ir taisnība? Es jautāju, vai tas tā ir?
«Jā,» sieviete atbildēja tādās pašās vienzilbēs.
– Lieliski! – Mašarins nesmīnēja, bet vienkārši izlika zobus. – Kā jūs ieguvāt šos dokumentus? Kāpēc jūsu? Ko tev vajadzēja ar viņiem darīt?
«Nosūtiet uz Vāciju,» sieviete atbildēja.
– Tātad, uz Vāciju… Kāpēc?
– Tie ir ļoti svarīgi dokumenti. Noslēpums.
– Kā un kāpēc jūs tos ieguvāt?
– Dokumenti ir daļa no zinātniskā arhīva, kas saistīts ar «Balto kumelīti». Vācieši atkāpšanās laikā dažus no tiem aizveda, bet šo daļu pameta steigā. Man tās bija jātransportē uz Vāciju.
– Tu? – Mašarins noskaidroja.
«Es un mani palīgi,» sacīja sieviete.
– Saproti. Viņš ir jūsu pavadonis un viesmīlis.
– Jā viņi. Šie cilvēki ieradās Krakovā speciāli, lai palīdzētu man salikt visus atlikušos dokumentus un sagatavot tos nosūtīšanai. Viņi to savāca, sagatavoja, bet nebija laika to nosūtīt.
– Kāpēc dokumenti atrodas Krakovā? – jautāja Mašarins.
«Tāpēc, ka šeit tika veikts galvenais zinātniskais darbs,» paskaidroja Ganna Rylska. «Dažreiz ārsti devās uz nometni, lai veiktu dažus eksperimentus un pētījumus, bet viņi vienmēr atgriezās. Tāpēc šeit tika glabāta arī zinātniskā dokumentācija.
– Kur īsti atrodas nometne?
– Es jau teicu, ka nezinu. Kaut kur netālu no Polijas-Vācijas robežas. Es reiz dzirdēju Kaufmanu izrunājam kādas apdzīvotas vietas nosaukumu sarunā ar manis savervēto ārstu. Jā, tieši tā… Nez kāpēc atcerējos šos vārdus. «Bala Glinka» – tā viņš teica. Man liekas, ka tā saucas pilsētiņa vai varbūt kāda cita apdzīvota vieta, kur atrodas nometne.
«Tā bija glinka…» Mašarins domīgi atkārtoja.
«Baltais māls,» ierosināja tulks.
Mazharins atkal apklusa. No aizturētā vācu spiega saņemtā informācija, pēc Mašarina vārdiem, bijusi ļoti svarīga, un viņš neizbēgami sācis domāt, ko ar to darīt. Lai gan, protams, šādas domas bija pāragras, jo, acīmredzot, Hanna Rylska vēl nebija visu pateikusi. Mašarins pakratīja galvu, lai atjēgtos, un jautāja sievietei:
– Vai jums ir zināms šis vārds – Zigmunts Moraveckis?
«Jā,» atbildēja Ganna Rylska.
– Kas ir šis vīrietis?
– Pole, medicīnas profesors. Šis ir ļoti labi zināms vārds medicīnas aprindās ne tikai Polijā, bet arī Eiropā. Kopš pirmskara laikiem.
Viņa apklusa, acīmredzot domādama, ka ir pilnībā atbildējusi uz jautājumu.
«Pastāsti man vairāk,» Maharins pavēlēja. – Jums ir ko pastāstīt par profesoru, vai ne?
«Jau no paša operācijas sākuma gestapo vēlējās viņu iesaistīt sadarbībā,» turpināja Hanna Rylska. «Man tika dots uzdevums par katru cenu pārliecināt viņu sadarboties.» Bet es nevarēju viņu atrast. Šķiet, ka Krakovā vāciešu pakļautībā viņš tur nebija. Vai varbūt viņš bija, bet viņš veiksmīgi slēpās. Es nezinu… Kaufmans bija dusmīgs, prasīja, lai es viņu atrodu un pēc iespējas īsākā laikā. Un es viņu atradu tieši pirms vāciešu pamešanas Krakovā. Acīmredzot profesors nolēma, ka, tā kā vācieši aizbrauc, viņam tagad nav no kā baidīties, un atgriezās mājās. Viņam ir savrupmāja Krakovā…
«Jā, es zinu,» Maharins pamāja. – Un kas tad notika?
– Un tad – es atnācu uz viņa māju un izliku viņam priekšā visas kārtis. Un, lai profesors atkal neizlemtu kaut kur pazust, mūsu cilvēks apmetās savā mājā. Un turklāt māja tika uzraudzīta. Uzdevums bija slepus aizvest profesoru uz Vāciju un pie reizes arī atlikušos dokumentus.
– Un kam profesors piekrita? – jautāja Mašarins.
«Viņam nebija izvēles.» Es jau teicu, kā tieši notika saruna ar tiem ārstiem, kuri mūs interesēja. Precīzāk, kuru interesēja Kaufmans un gestapo. Profesoram solīja debesu apstākļus nevis Vācijā, bet citā valstī, kur nav kara.
– Kurā valstī? – jautāja Mašarins.
«Es nezinu,» sieviete atbildēja. «Es zinu tikai to, ka zinātnieki patiešām tika transportēti caur Vāciju uz citām valstīm. Šķiet, ka viņi to slēpa.
– Par ko? – jautāja Mašarins.
– Nu, tas ir saprotams! – sieviete paraustīja plecus. – Vācija zaudēja karu. Tie nav mani vārdi, tā reiz teica pats Kaufmanis. Bet darbs, lai vai kas, ir jāturpina. Kaufmans reiz minēja, ka šis ir ļoti daudzsološs zinātnisks darbs, turklāt naudas pelnīšana. Un medicīnas zinātniekiem tas ir jāīsteno. Bez tiem darbs apstāsies. Lielākā daļa no tiem ir zinātnisks darbs. Vai Kaufmanam nevajadzētu to darīt? Kaufmans ir organizators. Viņš uzskata, ka šis darbs vai drīzāk tā rezultāti nodrošinās viņam pārtikušu dzīvi pēc kara.
– Vai viņš tev to teica?
«Protams, viņš man neko tādu neteica.» Bet tas jau ir skaidrs. Tur ož pēc lielas naudas.
– Un kas tas par darbu? – jautāja Mašarins. – Kāda ir tā būtība? Vismaz aptuveni. Kāds tam sakars ar bērniem?
«Es nezinu,» sacīja sieviete.
– Ak? – Mašarins tam neticēja.
– Kāda jēga slēpties? – sievietes balsī atskanēja neizpratne. – Tagad, kad esmu tavās rokās? «Viņa apstājās un piebilda: «Jūs spriežat paši – kāda jēga Kaufmanam bija atklāti pret mani?» Kas es esmu viņa acīs? Viņam bija daudz tādu cilvēku kā es.
– Vai profesors Moraveckis zināja par jūsu piedāvātā darba būtību? – jautāja Mašarins.
«Nē,» sieviete atbildēja. «Man vienkārši bija viņam jāpasaka, ka darbs ir ļoti interesants un daudzsološs.» Un sīkāk viņš uzzinās vēlāk.
«Nu jā,» Mašarins pasmīnēja. – To sauc par cūkas piedāvāšanu kulā.
– Kur viņam vajadzēja iet? – Hanna Rylska paraustīja plecus. – Kā tu teici? Cūka kulē? Vai tas ir krievu sakāmvārds? Labāk cūka kulē nekā nāve.
– Visu laiku jūs un jūsu cilvēki tikāties restorānā Golden Dove tikai trešdienās un svētdienās. Un pēdējo reizi jūs pārkāpāt grafiku un tikāties ceturtdien. Kāpēc?
«Mēs domājām, ka mūs novēro,» atbildēja sieviete. «Mēs nebijām pārliecināti par to, bet katram gadījumam mēs nolēmām spēlēt droši.» Principā mums izrādījās taisnība.