Darījumi ar nekustamajiem īpašumiem

Rajons ir meža parku ieskauts, tādēļ tas ir ekoloģiski vistīrākais Rīgas rajons.

– Jaunciems — neliels, mežiem ieskauts rajons Rīgas ziemeļaustrumos aiz Ķīšezera. Apbūve – ķieģeļu Hruščova laika mājas, 2—3 stāvu daudzdzīvokļu mājas. Daudz privātmāju.

1985. gadā šeit bija uzbūvēts gateris un koferu ražošanas fabrika. Vēlāk uzbūvēta papīrfabrika. Šīs ražotnes devušas dzīvību jaunajam rajonam.

– Suži – Jaunciema satelītmikrorajons. Tur atrodas piecas 1-4-stāvu dzīvojamās mājas un vasarnīcas, kas izvietojušās gar mežu. Šis mikrorajons ir tik mazs, ka tajā nav savu ielu (izņemot vasarnīcu zonu). Mājas tiek numurētas kā Jaunciema gatves (iela, kas iet no Vecmīlgrāvja līdz Berģiem) nami.

– Trīsciems – Ķīšezera ziemeļu krastā – privātā apbūve. Līdz pievienošanai Rīgas, ielām nebija nosaukumu. Praktiski neievērojams rajons. Tika plānots attīstīt šo rajonu uz daudzstāvu namu rēķina, tomēr, sakarā ar to, ka šajā vietā ir smilšu kāpas, tika nolemts neriskēt. Šeit var sastapt mājas, kuras ir praktiski nogrimušas smiltīs.

– Bukulti – rajons starp meža masīvu un Baltezera dienvidrietumu krastu. Elitārs privātmāju rajons. Zemes gabali šajā rajonā ir vieni no dārgākajiem Latvijā.

– Mangaļsala – agrāk, līdz 15.gs., bija viena no lielākajām Daugavas salām. Vēlāk upe mainīja gultni un sala pakāpeniski kļuva par pussalu. Mangaļsalas bāka sagaida visus Rīgā ienākošos kuģus.

Šis ir neliels kūrorta rajons, apbūvē dominē privātmājas un vasarnīcas. Albatrosa ielā ir daudzstāvu mājas – 103. sērija un specprojekti. Rajons attīstās uz elitāras privātmāju apbūves rēķina.

Ievērojamas vietas: pludmale, dambis, būvēta Aleksandra II valdīšanas laikā, Piejūras dabas parks, kā arī saglabājušās krasta nocietinājumu un fortu daļas, būvētas pilsētas aizsardzībai 1874. – 1884. g.

– Vecāķi – Rīgas jūras līča krastos izvietots kūrorta rajons. Nosaukums radies, sajaucoties latviešu vecs un līvu aken (delta). Apdzīvotā vieta veidojusies vietā, kur atradās senā Daugavas ieteka jūrā. Kā zvejnieku ciemats pazīstams kopš 17. gs, bet kā peldēšanas kūrorts – kopš 19. gs. Apbūve – privātmājas un vasarnīcas.

Ievērojamās vietas – brīnišķīga, labi aprīkota pludmale, glābšanas stacija, laba infrastruktūra.

Zemgales priekšpilsēta – tas ir Daugavas kreisais krasts Pārdaugava. Priekšpilsētas teritorija ir 41 kv.km, rajons sākas pretim Vecrīgai pie AB dambja un «Gaismas pils». Priekšpilsētas robeža iet pa Daugavgrīvas, Kuldīgas, Dreiliņu, Kalnciema ielām un pa Jūrmalas dzelzceļa līniju līdz pat pilsētas robežai. Piekšpilsēta aptver kreisā krasta dienvidu daļu, ieskaitot Rīgas Televīzijas torni un lielāko daļu Salu tilta.

Zemgales priekšpilsētas mikrorajoni ir Torņakalns, Zasulauks, Āgenskalns, Zaķusala, Lucavsala, Ziepniekkalns, Katlakalns un Zolitūde.

– Torņakalns – līdz 1919. g. krievu val. Торенсберг, vācu val.Thorensberg – savu nosaukumu guvis no vēl 1483. gadā būvētā Rīgas nocietinājuma Sarkanā torņa. Tas bija pats vecākais sargtornis Rīgā. 19. gs. Torņakalns sastāvēja no liela skaita atsevišķu nelielu ciematu, tai skaitā ciemats pie Sarkanā torņa – šodien Vienības Gatve un Jelgavas ielas sākums, Māras dzirnavas, Pūsāķu ciemats, Altonas ciemats, Grāvmuiža u.c..

19. gs. Torņakalns jau ieguva mūsdienu robežas. Tā laika apbūve – vienstāvu un divstāvu privātmājas, koka īres nami apkaimes rūpnīcu strādniekiem, kā arī greznas savrupmājas pie Māras dīķa. Padomju laikā šeit tika uzbūvēti daudzstāvu nami – Staļina, Hruščova laiku un 103. sērijas nami. Ir bijuši izstrādāti projekti šī rajona pārveidošanai par Rīgas administratīvo centru, bet pagaidām tie nav realizēti.

«Gaismas pili», Nacionālās bibliotēkas jauno ēku, var uzskatīt par vienīgo realizēto lielo projektu šajā priekšpilsētā.

No citiem ievērojamiem objektiem ir jāatzīmē Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejs, gleznainais Arkādijas parks, Māras dīķis, Akmens dārzs.

Torņakalna dzelzceļa stacijā atrodas 1941. gada deportāciju upuriem veltītais memoriālais – piemiņas akmens «1941», 2000. gadā atklātais piemineklis un koka dzelzceļa vagons, kādos uz Sibīriju tika izvesti Latvijas iedzīvotāji. Katru gadu Komunistiskā terora upuru piemiņas dienā 14. jūnijā šeit notiek piemiņas pasākumi.

Torņakalna teritorijā atrodas arī Bērnu klīniskā slimnīca.

– Zasulauks, (no vācu Sassenhof – sēdoša sēta), neliels Rīgas rajons kā arī Rīga-Jūrmala-Ventspils līnijas dzelzceļa stacija un vagonu depo. Rajonā ir daudz rūpniecības uzņēmumu. Apbūve – pārsvarā privātmājas, kā arī 2—3 stāvu koka īres nami. 70. gados Botāniskā dārza apkaimē tika uzbūvēti 103. sērijas piecstāvu nami.

Ievērojams objekts – Botāniskais dārzs.

– Āgenskalns (līdz 1919 g. krievu val. – Гагенсберг, vācu val. – Hagensberg). Savu nosaukumu ir guvis no tiesneša Henriha fon Agena vārda, kuram piederēja šī zeme un kur atradās viņa muiža. Rīgas pilsētā tā tika iekļauta 1786. gadā.

Šeit, tāpat kā Grīziņkalnā, Sarkandaugavā un citās Rīgas priekšpilsētās tika būvēti koka nami strādniekiem. Mūsdienās labi saglabājusies Āgenskalna koka apbūve ir koka arhitektūras pērle. Vēlāk tika uzbūvēti arī daudzstāvu mūra īres nami. Uzreiz pēc Otrā pasaules kara Āgenskalna sila vietā tika uzbūvēts Rīgā pirmais «guļamrajons» Āgenskalna priedes. Te ir nelielas Staļina laika, vēlāk Hruščova laika mājas.

No ievērojamām vietām ir jāmin arhitekta R. Šmellinga projektētais Āgenskalna tirgus – arhitektūras piemineklis un Rīgas lielākā slimnīca – P. Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca. Šeit atrodas arī vecais radio tornis, parks pie Māras dīķa, daudz parku un skvēru.

– Zaķusala ir vismazākā un visgarākā no piecām salām Daugavas grīvā. Sala ir izveidojusies vien pirms 300 gadiem un turpina augt. Tagad salas garums sasniedz 3500 m. Apbūve – privātmājas un vasarnīcas. 80. gados uz salas tika uzbūvēts televīzijas centrs un TV tornis. Salu tilts (kādreiz Maskavas tilts) kalpo kā transporta artērija, kura savieno salu ar pilsētu.

– Lucavsala (līdz 1918.g krievu val. – Луцаусгольм, vācu val. – Luzausholm) – pēc Kundziņsalas un Buļļu salas Daugavas lejtecē ir trešā lielākā Daugavas sala. Tās izmērs ir 2 km garumā un 800 m platumā. Nosaukums ir cēlies no iepriekšējā īpašnieka Klausa Lutca, kurš uz salas bija uzbūvējis savu muižu.

Vēl pavisam nesen uz salas atradās dārziņi ar mazām dārza mājiņām. Kopš 2013. gada sala ieguva jaunu veidolu. Tagad šeit atrodas aktīvās atpūtas zona pilsētas iedzīvotājiem, bērnu sporta un rotaļu laukumi, skrejceliņi, kā arī pilsētas pludmale ar glābšanas staciju.

Uz salas atrodas 1891. gadā uzstādītais piemineklis krievu zaldātiem, kuri aizstāvēja salu Ziemeļu kara laikā. Salu tilts savieno salu ar pilsētu.

– Ziepniekkalns atrodas Daugavas kreisajā krastā pretim Ķengaragam. Kādreiz šajā vietā bija Ēbeļmuiža un Šosciems.

Sākotnējā rajona apbūve – privātmājas, vēlāk, sākot ar 20. gs. 50. gadiem parādās daudzdzīvokļu nami, kurus rūpnīcas būvēja saviem darbiniekiem. Ar Baltijas kara apgabala celtnieku palīdzību tika uzbūvēti nelieli rajoni militārām vajadzībām.

Nosacīta robeža starp jauno un veco Ziepniekkalnu iet pa J. Čakstes gatvi, kas atrodas uzreiz aiz parka. Lielākā daļa namu ir sērijveida 602. un 119. sērijas bloku mājas Valdeķu ielas abās pusēs. Izceļas pēdējos gados uzbūvētās sarkana ķieģeļa augstceltnes – individuāli plānotas jaunbūves.

Šeit turpina darboties tādi lieli uzņēmumi kā «Dzintars» un «Latvijas Finieris», kā arī ziedu siltumnīcas.

Ziepniekkalnā Bauskas ielā atrodas Ceļu satiksmes drošības direkcija – CSDD.

Kā ievērojams objekts ir jāmin Ēbeļmuižas parka 9 ozoli. Koki ir ļoti veci ar dobiem vidiem. Pēc 2006. gada vētras viens no tiem, 300 gadus, vecais pazaudēja daļu no zariem.

Zaļenieku un Skaistkalnes ielu apkaimē ir saglabājušās zemās kāpas.

Ziepniekkalna kapos, vienos no pirmajiem kapiem priekšpilsētā, apglabāti 1905. gada revolūcijas upuri. Blakus E. Upenieces veidotais piemineklis (1956)

– Katlakalns – vistālāk uz dienvidiem izvietojies Rīgas rajons Daugavas kreisajā krastā pie nobrauktuves no Dienvidu tilta, kas to savieno ar Ķengaragu. Galvenās rajona ielas ir Bauskas iela, J. Čakstes gatve, Ziepniekkalna iela. Rajonā pārsvarā ir privātā un rūpnieciskā apbūve. Tomēr šis rajons attīstās, par to liecina SEB bankas jaunais administratīvais korpuss, tiesa, tas atrodas praktiski aiz pilsētas robežas Valdlaučos. Ir pamats gaidīt, ka nākotnē šis rajons kļūs par savdabīgu centru, kas savienos Ķekavu, Valdlaučus un Bišumuižu.

– Zolitūde – apbūves laika ziņā pēdējais Rīgas «guļamrajons». Nosaukums nāk no Zolitūdes muižas (no franču vārda Solitude – vientulība, nomaļa vieta, tuksnesis), kura agrāk atradās šajā teritorijā. Kopš 20. gs. sākuma rajonā tika veikta vienstāvu privātā apbūve, vēlāk šeit parādījās divstāvu mūra īres nami. Astoņdesmitajos gados rajonā tika strauji būvēti 119. sērijas 6—10 stāvu nami un 114. sērijas nami. Blakus esošā lidosta administratīvi attiecas uz Rīgai piekļaujošos Mārupes novadu, kas robežojas ar Zolitūdi.

Kurzemes rajons – vēl viens rajons Daugavas kreisajā krastā, tā platība ir 79 kv. km. Rajons robežojas ar Zemgales priekšpilsētu un aizņem Pārdaugavas ziemeļu daļu. Rajons sākas pie Vanšu tilta un beidzas Rīgas jūras līča piekrastē. Rajonā ietilpst Ķīpsala, mikrorajoni Iļģuciems, Imanta un Bolderāja.

– Ķīpsala (līdz 1919. g. krievu val. – Кипенгольм, vācu val. – Kiepenholm), agrāk to sauca Žagaru sala. Salas vārds tieši saistīts ar zvejnieku ģildes vecāko Žagara un Ķīpas vārdiem, kuri ir vadījuši uz salas dzīvojošo zvejnieku saimi. Līdz 17. gs. beigām abi vietvārdi ir bijuši vienlīdz lietoti, tomēr beidzot oficiālajos dokumentos nostiprinājies Kiepenholmas vārds.

Salas garums 2,7 km, platums – 0,5 km. No Daugavas kreisā krasta atdalīta ar Zundas atteku. Uz salas var nokļūt pa Vanšu tiltu.

Salas ziemeļu daļas apbūve ir unikāla, sastāv no mazstāvu mājām, daudzas no kurām ir saglabājušās pat no 17. gadsimta. Uz salas ir arī mūsdienīgas daudzstāvu mājas un rindu mājas. Uz Ķīpsalas atrodas «Swedbank» biroju ēka «Saules akmens», bijušais preses nams, izstāžu zāle «Ķīpsala», baseins, viesnīca «Islande», daļa RTU mācību korpusu un tirdzniecības centrs «Olimpija».

– Iļģuciems. Rajona nosaukums nāk no Svētā Gara konventa, kas šajā apkaimē bija uzbūvējis muižu Hilgen geest have (Svētā Gara sēta). Vēlāk nosaukums ir transformējies un ieguvis mūsdienu skanējumu.

Iļģuciems tika pievienots Rīgai 1786. gadā, un tā bija vienīgā priekšpilsēta, kur nebija nekādu būvniecības ierobežojumu, drīkstēja būvēt ne vien koka, bet arī mūra ēkas.

Sākotnēji rajona dzīve noritēja ap Daugavgrīvas ielu, tā bija sava veida vietējās nozīmes «Brodveja». Tā laika apbūve šajā rajonā ir saglabājusies līdz mūsdienām. 20. gs. 50. gados rajons sāka attīstīties uz Grīvas rajona daudzstāvu Hruščova laika namu rēķina. Vēlākajos gados parādījās vecie un jaunie lietuviešu projekti, 467. un 602. sērijas 9-stāvu nami, kā arī specprojekti.

Protams, pati ievērojamākā vieta šajā apkaimē ir Dzegužkalns – visaugstākais punkts Rīgā. Šeit jau vairāk kā 100 gadus atrodas parks ar brīnišķīgu skatu uz Vecrīgu. Vēl viens ievērības cienīgs objekts ir Nordeķu muiža – izcils baroka laikmeta arhitektūras piemineklis, kas atrodas Buļļu ielā 16. Nu, protams, arī slavenā Iļģuciema alus darītava, kur ražo slaveno «Iļģuciema tumšo» alu.

– Imanta atrodas Daugavas kreisajā krastā. Kādreiz Imantas teritorijā bija Imantciems un muižas: Anniņmuiža, Lielā Dammesmuiža un Mazā Dammesmuiža. Nosaukums cēlies no līvu vadoņa Imantas vārda, kas vadīja Rīdzenes upes deltā esošas apmetnes dzīvi laikā, kas mūsdienu Latvijas teritorijā ieradās Livonijas ordenis.

Kopš 20 gs. sākuma rajonā tika būvēti divstāvu īres nami, vēlāk, 50. gados šeit aktīvi attīstījās vienstāvu privātmāju apbūve. Sākot ar 70. gadiem rajons sāka paplašināties uz jauno lietuviešu projektu, kā arī 647. un 602. sērijas deviņstāvu namu rēķina. Rajonā ir arī daudz modernu augstceltņu, tādu kā «Citizen» (2005. gada labākais Rīgas projekts), «Solaris», «Imantas pērle», «Dammes liepas» u.c.

Rajons robežojas ar Kleistu mežu – iemīļotu vietējo iedzīvotāju atpūtas vietu, bet no Imantas stacijas rokas stiepiena attālumā atrodas Jūrmala. Slokas ielas un Kurzemes prospekta krustojumā atrodas Sudrabkalniņš – piemineklis Rīgas aizstāvjiem pret bermontiešiem 1919. gadā. Tieši par godu šīm kaujām 11. novembrī tiek svinēta Lāčplēša diena.

– Bolderāja (vācu val. – Bolderaa) atrodas Daugavas kreisajā krastā 2 km no Baltijasjūras Rīgas jūras līča. 10. gs tagadējā Bolderāja bija zvejnieku ciems, kas piederēja vācu baronam Johanam Budlingam. No šejienes arī nosaukums Budler Aa («Aa» lejasvācu dialektā nozīmē «upe»).

Sākot ar 18. gs. jūrnieki šeit būvēja divstāvu koka mājas, daļa no kurām ir saglabājusies līdz mūsdienām. Rajons sāka attīstīties 1873. gadā pēc dzelzceļa atzara Rīga-Bolderāja uzbūvēšanas. Šeit parādījās rūpnīcas, kuru strādniekiem bija vajadzīgi dzīvokļi. Tā bija divstāvu koka apbūve. Vēlākā laikā rajons tika strauji un haotiski apbūvēts. Šeit var sastapt gan vecās 19. gs, koka mājas, gan privātmājas, gan visdažādāko sēriju daudzdzīvokļu mājas – no 2-stāvu Staļina laika namiem līdz daudzstāvu jaunbūvēm. 20.gs. 50. gados pie silikāta ķieģeļu rūpnīcas tika uzbūvēti tipveida Hruščova laika mājas.

No ievērojamām vietām ir jāatzīmē labiekārtotās Daugavgrīvas un Vakarbuļļu pludmales, Piejūras parks un, protams, vairāk ka 400 gadus seno Daugavgrīvas cietoksni.

Jums ir jāzina visas katra rajona īpatnības, sākot ar transportu, infrastruktūru un nekustamo īpašumu tipiem līdz katra rajona iedzīvotāju kategorijām.

2.2. Tipveida dzīvokļu plānojums

Nākamais solis ir iepazīšanās ar tipveida projektiem.

Visi tipveida projekti ir atrodami šī mācību līdzekļa Pielikumā 1.

Uzmanīgi izpētiet šajā pielikumā sniegtos plānojumus. Jūsu mērķis ir ne vien gūt priekšstatu par to, kā tie izskatās, bet jums plānojumi ir jāzina no galvas tā, lai brīdī, kad cilvēks jums nosauc sava dzīvokļa sērijas numuru, jūs uzreiz saprastu, par kādu tieši plānojumu viņš runā.

Protams, tas nenotiks viena vakara laikā. Tomēr, jo ātrāk jūs iegūsiet pārliecību par savām zināšanām par plānojumiem, jo mazāk jūsu uzmanība «iestrēgs» pie tehniskiem aspektiem un jo vairāk savas uzmanības jūs varēsiet veltīt pašam darījumam.

Pēc dažādu sēriju namu un dzīvokļu plānojumu izpētes «uz papīra», atrodiet laiku, lai pastaigātu pa pilsētu un pamācieties «uz aci» noteikt mājas sēriju. Šīs prasmes jums noteikti noderēs, jo bieži vien dzīvokļu īpašnieki paši nemaz nezina, kādas sērijas mājā viņi dzīvo.

Un, protams, apskatiet 1—2 dzīvokļus no katrs sērijas un katra plānojuma veida: vienistabas, divistabu, trīsistabu. To var viegli izdarīt, ja atsaucoties uz sludinājumu piezvanīsiet dzīvokļu pārdevējiem. Ir ļoti svarīgi, lai jūs varētu iedomāties to dzīvokli, par kuru runā klients. Lai to varētu, nepietiek vien ar dzīvokļu plāniem, jums atmiņā ir jābūt īsto dzīvokļu «bildei».

Lūdzu, nedomājiet, ka jūs kaut kādā veidā apskatāmo dzīvokļu īpašniekiem sagādājat neērtības. Ja jūs uzvedīsieties pieklājīgi (bet jūs uzvedīsieties pieklājīgi), jūs īpašniekiem nesagādāsiet nekādas neērtības. Vēl vairāk, pēc dažām nedēļām jūs jau varēsiet viņiem piedāvāt profesionālu palīdzību. Tādēļ zvaniet droši!

2.3. Daži konstruktīvo īpatnību aspekti, kuri ietekmē nekustamā īpašuma vērtību

2.3.1. Nekustamā īpašuma vērtēšanas prioritāšu skala

2.3.1.1. Vieta kā izšķirošais faktors

Neatkarīgi no tā, vai jūsu klients iegādājas dzīvokli, māju, biroju vai veikalu, visos gadījumos noteicošā būs vieta.

Tā ir lieta, ko nevar mainīt ne ar remontu, ne ar citiem kosmētiskiem līdzekļiem. Diemžēl ne vienreiz vien ir nācies sastapties ar situācijām, kad klientam skopums ņem pārsvaru pār veselo saprātu, bet jūs kā profesionālis nedrīkstat padoties emocijām. Dažkārt, darot lētāk, sanāk daudz dārgāk.

Vieta nosaka īpašuma cenu.

Tipveida dzīvokļa cena vienā rajonā atšķirsies no tāda paša dzīvokļa, kurš ir līdzīgā stāvoklī, bet atrodas citā rajonā. Kādēļ? Vietas dēļ.

Tas vislabāk ir redzams uz veikala piemēra. Pat diletants piekritīs tam, ka veikals spēs gūt lielāku peļņu tādā vietā, kur apgrozās daudz cilvēku – potenciālo pircēju, un diez vai veikals izdzīvos vispār tur, kur pircēji vispār nestaigā.

Vai, piemēram, sabiedriskās ēdināšanas uzņēmums. Tiem, kuri atrodas biroju ēkās vai pāris soļu attālumā no tām, ir stabila pastāvīgu klientu plūsma, jo pie viņiem pusdieno lielākā daļa šajos birojos strādājošo. Ar šo plūsmu pilnīgi pietiek, lai uzņēmuma īpašnieks ar tīru sirdsapziņu dienas beigās aizslēgtu veikalu, neraizējoties par to, kā lai papildus nopelna.

Toties citas kafejnīcas, kurām nav šādas plūsmas, ir spiestas burtiski «lēkt no biksēm laukā», cenšoties piesaistīt publiku: tējas ceremonijas, filmu izrādīšana, izstādes… Un darba diena tajās ir daudz garāka, nevis līdz 17:00, bet līdz 21:00 un pat vēl vēlāk. Kādēļ? Vietas dēļ. Vieta nosaka publikas plūsmu.

Tas pats attiecas un birojiem. Protams, ja uzņēmums nodarbojas ar ražošanu vai vairumtirdzniecību un nav orientēts uz pircēju plūsmu, tad, jo tālāk, jo labāk: lētākas telpas, mazāks nekustamā īpašuma nodoklis. Bet, ja uzņēmuma darbība orientēta uz klientu plūsmu, tad vieta un vēlreiz vieta noteiks, vai uzņēmums izdzīvos, vai nē. Tādēļ, ja jūsu klients meklē sev telpas biznesam, jūs varat viņam izdarīt lielu pakalpojumu, pastāstot viņam šo vienkāršo lietu. Lai cik dīvaini nebūtu, iesācēji uzņēmēji par šo parasti nepadomā.

Bet tiktāl par biznesu.

Kā ar dzīvojamajām telpām? Kādēļ arī šajā jautājumā vietai ir noteicošā loma? Tādēļ, ka jūsu klients tur dzīvos, tā būs viņa ikdienas sastāvdaļa.

Rīdzinieki atceras, ka kādreiz Miera ielas apkaimē ap plkst. 16:00 smaržoja pēc šokolādes. Tā bija šokolādes fabrikas «Laima», kas atrodas šajā ielā, tehnoloģiskā procesa daļa. Tur darīja kaut ko tādu, ka apkārt pēkšņi izplatījās šis aromāts. Nevienam nebija iebildumu.

Bet ja blakus būtu zivju pārstrādes uzņēmums vai naftas pārstrādes rūpnīca? Vai, pieņemsim, ogļu terminālis, no kura pie vismazākās vēja plūsmas logi pārklājas ar melnu putekļu kārtu? Ko tad? Tā ir vieta. Tas ir tas, kas atrodas blakus, un ko nav iespējams mainīt.

Vietas neatņemama sastāvdaļa ir arī tās reputācija. Protams, ka ir tāda lieta kā vēsturiskā reputācija, bet šodien diez vai kāds atceras, ka Sarkandaugavā slīcināja raganas, bet Stabu ielā stāvēja kauna stabi, pie kuriem piesēja noziedzniekus.

Toties šīsdienas realitāte ļoti ietekmē nekustamā īpašuma cenu vienā vai otrā vietā. Ja rajons tiek uzskatīts par «nelabvēlīgu», tad tur uz līdzīgu īpašumu būs zemākas cenas. Toties par dzīvošanu šādā vietā klients maksās nevis ar naudu, bet gan ar nerviem: bailes vēlu vakarā atgriezties mājās, bailes, ja kāds no ģimenes locekļiem aizkavējas, nepieciešamība pavadīt bērnu uz skolu un sagaidīt no tās – to visu nosaka vieta.

2.3.1.2. Infrastruktūra

Vārds «infrastruktūra» nāk no latīņu infra – zemāk, zem, un latīņu structure – būve, izvietojums. Vārdnīcas skaidro šo vārdu kā sistēmu un dienestu kopums, kas nepieciešams iedzīvotāju ikdienas dzīves nodrošinājumam.

Šajā jēdzienā, pirmkārt, ietilpst ceļi, transporta mezgli, kas nodrošina privātā un sabiedriskā transporta kustību, kā arī stāvvietas. Tam seko tādas komunikācijas kā ūdensvads un kanalizācija, elektroapgādes līnijas, gāzes apgāde, ar vārdu sakot, viss, ko mēs esam pieraduši apzīmēt ar vārdu «ērtības». Tālāk ir sabiedriskās iestādes: skolas, pirmsskolas bērnu iestādes, veikali, poliklīnikas, sporta iestādes, parki – viss tas, kas padara ikdienas dzīvi ērtāku un vieglāku.

Ja šo nemanāmo, bet tik nepieciešamo lietu nav, dzīves kvalitāte var ievērojami pasliktināties, un, attiecīgi, samazināt nekustamā īpašuma, kurš atrodas ārpus ierastās infrastruktūras, vērtību.

Kā izteicās Vilis Žuromskis, atzīta autoritāte nekustamo īpašumu vērtēšanas jomā: «Grūti pamatot pircēja izvēli, kurš pērk īpašumu „multipļavās“, kur vispār nav infrastruktūras». Par multipļavām viņš ironiski nosauca dažādus ciematus, kuri atrodas tālu no ceļiem un komunikācijām, kur dažkārt ne tikai gāzes nav, bet nav pat elektrības. Nevar nepiekrist, ka šādu izvēli varētu saukt par neapdomīgu. Zemes lētā cena šādās vietās nekādi nesamazina būvniecības izmaksas. Toties pat lieliski uzbūvētu dārgu māju diez vai izdosies pārdot par labu cenu, tās pašas neesošās infrastruktūras dēļ. Tas nozīmē, ka šāda īpašuma saimnieks zināmā mēra ir situācijas ķīlnieks.

Tā, piemēram, jebkuru dzīves izmaiņu gadījumā, vai tā būtu darba vietas maiņa, izmaiņas ģimenes dzīvē (precības, šķiršanās, bērnu piedzimšana, galu galā sievasmātes pārcelšanās uz pastāvīgu dzīves vietu), lai kas tas arī būtu, kas var pieprasīt mainīt esošās mājas pret citu dzīvesvietu, šāda īpašuma saimnieks sastapsies kā ar grūtībām īpašuma realizācijas gadījumā. Radīsies finanšu zaudējumi, jo pārdošana ne tikai nedos peļņu, bet pat nesegs būvniecības izmaksas. Bez tam nāksies rēķināties ar to, ka šādā dzīves vietā pat pēc maizes nāksies braukt ar mašīnu. Un ja ģimenē ir bērni, viņus katru rītu vajadzēs vest uz skolu un pēc stundām paņemt, un tas praktiski liegs mammai pilnvērtīgi strādāt. Diez vai šāda «vienreizēja ekonomija» ir ieguvums ģimenei.

Var saprast no infrastruktūras attālinātu atrašanās vietu gadījumā, ja tā ir nevis pastāvīga dzīvesvieta, bet īpašums atpūtai. Šādā gadījumā ūdenstilpnes tuvums vai skaista ainava ir faktori, kas palielina īpašuma vērtību.